Anatols Imermanis bija latviešu kriminālrakstnieks un padomju okupācijas laika dzejnieks. Viņš sevi varētu saukt par veiksmīgu, finansiāli stabilu padomju rakstnieku. Bet viņš gribēja vairāk – būt brīvs. Brīvie Rietumi, īpaši Parīze, Imermanim bija mūža sapnis, taču viņam nekad nebija atļauts atstāt Padomju Savienību. Tā viņš radīja savu personīgo Parīzi – bohēmisku dzīvesveidu, seksuālo brīvību, ignorējot visas puritāniskās padomju pasaules normas. Viņš nomira viens, nepiepildot savu sapni par Parīzi. Taču nāve nebija iemesls padoties – viņa pēdējā griba bija kremēšana un viņa pelnu izkaisīšana Parīzes sarkano lukturu kvartālā. Filmā Parīze un Sarkano lukturu rajons kļūst vairāk kā simbols. Brīvības simbols!

Tā kļūst par ekrāna galvenā varoņa, dzejnieka un dvēseles biedra Aleksandra Zapola misiju, kurš uzņemas izmeklētāja lomu. Izmeklētājs 34 gadus pēc nāves gatavojas izpildīt Anatola Imermaņa pēdējo vēlēšanos. Tas izrādās kā kriminālromāns. Neviens īsti nezina, kur atrodas urna ar pelniem. Kad urna tiek atrasta, izrādās, ka Parīze šodien nav tāda, kādu Imermanis to bija iedomājies. Vietējais dzejnieks, bijušais seksa darbinieks un striptīza dejotāja palīdz mums atrast veco Parīzi un dāvā mieru vecajam bohēmam, kurš joprojām paspēj izspēlēt vienu no saviem jokiem, pierādot, ka nāve nav brīvības beigas.