Deviņdesmitgadīgā Ņina ir ģimenes simbols – viņai padomju nostalģija ir šodiena, kur 9. maijs ir pašcieņas svētceļojums. Viņas atvase Irina, kura plosās starp pieaugušās meitas audzināšanu, vīra Raula valdošajām tirādēm un mātes vardarbību, noslauka asaras un novēl visiem to labāko. Kā svētbilde fonā televizora ekrānā ik pa laikam redzams līderis Putins. Tokalovs ieved skatītāju savu tuvinieku ikdienā – Latvijas krievvalodīgajā kopienā, Purvciems. Režisors kopā ar operatoru un līdzautoru Valdi Celmiņu radījis godīgu dokumentālu tuvplānu – savā ziņā tā ir “perfekta vēsturiska melodrāma” par viņa ģimeni, Latvijas etnisko sadalījumu un piederību krievvalodīgajai sabiedrībai. Bez solījumiem, ka “viss būs kārtībā”, tiek apspriesti valstiski svarīgi integrācijas, vēsturiskās atmiņas, propagandas un identitātes kara jautājumi. Tāda, kas iezīmē mūsu apziņu un izvēles.